top of page

1. vieta konkursā Regīnai Mūrniecei!

Mēs priecājamies un lepojamies – mūsu ģimnāzijas 10. klases skolniece Regīna Mūrniece ir ieguvusi 1. vietu Rakstniecības un Mūzikas muzeja radošajā konkursā bērniem un jauniešiem "Priekšmets. Stāsts". Paldies skolotājai Irēnai Pārupei par iedvesmu un atbalstu!


“Kā es satiku Pērtiķīti”

“Sveiks, mans mīļais draugs! Jā, esmu tas pats kas toreiz! Zinu, ka esmu mainījies, bet laiks nestāv uz vietas un vecums nenāk viens. Kur tie gadi, kad kāds ar mani parunā! Tāds prieks tevi satikt, bet ļauj es pastāstīšu par sevi, ja nu arī Tev kas piemirsies,” teica nedaudz nobružātais, nedaudz netīrais, taču kā allaž runātīgais Pērtiķēns. Tā kā vārdu gan viņš pats, gan visi pārējie ir aizmirsuši, sauksim to par Džuzepi.

“Lai tu saprastu, laikam būs jāsāk no paša sākuma.” To noteicis, Džuzepe ievilka elpu un sāka stāstīt. “Ja Tu mani satiktu pirms aptuveni 100 gadiem, tad mani neatpazītu. Es biju vienkāršs auduma gabals, kurš mētājās istabas stūrī un krāja putekļus. Dzīvoju kopā ar kādu vecu kundzi dziļos laukos. Viņa kopa lopus, vakaros lauza skalus un adīja zeķes. Meita dzīvoja Rīgā ar savu vīru un arī sūri grūti strādāja.

Kādu dienu pienāca vēstule, ka mana saimniece kļūs par vecmāmiņu. Tas bija priecīgākais notikums šajās mājās pēdējos pāris gados. Sieviete aiz laimes sāka tīrīt māju un atrada putekļainajā stūrī mani. Ilgi nedomādama, viņa nolēma, ka būtu jauki, ja mazbērniņam būtu kāda jauka rotaļlieta jau pirmajos dzīves brīžos. Tā rados es, mazs rokas pērtiķītis, kurš smīdināja mazo Mildiņu cauri visai dzīvei,” Džuzepe pavisam nemanāmi pasmaidīja un turpināja savu stāstu.

“Es laikam aizsteidzos uz priekšu! Mildiņa ir tas mazais brīnums, ko tik ļoti gaidīja vecmāmiņa. Es viņu satiku tikai pāris nedēļas pēc piedzimšanas, jo Mildiņa bija pārāk maza, lai dotos garajā ceļā pie manis un vecvecākiem. Taču brīdī, kad pirmo reizi viņu satiku, sapratu, ka viņa būs ļoti spilgta personība. Iekšēji arī es par to priecājos. Tik ilgi biju gaidījis brīdi, kad mani izcels saulītē. Milda te smaidīja, te raudāja, bet augot viņa parādīja vēl spilgtākas sava rakstura iezīmes.” Mans sarunu biedrs nopūtās, taču nepārstāja vēstīt savu stāstu.

“Meitene auga lielāka un viņa arvien vairāk sāka interesēties par mūziku. Sāka spēlēt klavieres un dziedāt, daudz mācīties gan aktiermākslu, gan mūziku. Vienmēr blakus biju arī es. Viņa ļoti mīlēja savu vecmāmiņu, tāpēc nesa mani visur līdzi un nekad neaizmirsa. Es biju viņas atbalsts un lieta, kura nekad nepievīla.

Kad Milda bija pieaugusi, arī tad es netiku atstāts novārtā. Viņa uzticīgi mani mīlēja un nekad nepameta. Brīžos, kad meitene uzstājās, es vienmēr biju viņas somiņā, kad Milda devās ceļojumā, es glabājos čemodānā. Es visur biju klāt.

Nu jau četrdesmit gadus atkal krāju putekļus muzejā. Kā jau teicu, esmu laimīgs, ka varēju ar Tevi parunāt un pastāstīt par savu brīnišķīgo meiteni Mildu, kura vienmēr būs manā sirdī. “ Tad atvadījāmies, un es aizgāju, bet nekad par Džuzepi neaizmirsu.



Regīna Mūrniece

Rīgas Katoļu ģimnāzijas 10.klase

84 views

Recent Posts

See All
bottom of page