Noderīgi raksti
NELIELS IESKATS VECĀKIEM PAR DATORATKARĪBU
Mēs piedzimstam, spējot izjust 4 pamatemocijas – prieku, bēdas, dusmas un bailes. Dzīves laikā mēs iemācāmies izjust kaunu un vainas sajūtu. Apmēram līdz 3 gadu vecumam bērns mācās izpaust jūtas un arī to, kā rīkoties noteiktās situācijās, atdarinot vecākus. Būtu ļoti svarīgi pārrunāt, ko bērns domā un jūt. Prasme izrunāt problēmas raksturo veselīgas attiecības. Arī prasme uzklausīt. Bieži vien pastāv maldīgs uzskats, ka “labā ģimenē problēmu nav”. Patiesībā veselīgu ģimeni raksturo spēja atzīt problēmas un tās risināt.
ASV zinātnieki pierādījuši, ka 90 procentus savstarpējās saziņas veido ķermeņa kustības, astoņus procentus – balss intonācija, un tikai divus procentus – vārdi. Tas ielikts no dabas - mums nepieciešama dzīva saskarsme! Cilvēkam ir doti maņu orgāni, tiem jāsaņem mijiedarbība, dzīvas sajūtas. Bet cik maņu orgānu ir datoram?
Runājot par kādu vielu vai datoratkarību, pusaudžiem ir grūti novilkt robežu, kur beidzas vienkārši eksperimentēšana, sākas ļaunprātīga lietošana un kur tā ir jau atkarības slimība. To precīzi var noteikt tikai speciālists. Būtiski ir saprast, ka datoratkarība nav gripa, kas var uzrasties vienā dienā – vakar vēl vesels, bet šodien no rīta pamostos: slims! Ir svarīgi izprast cēloņus, kā datoratkarība veidojas. Bieži vien vecāki ļoti vēlu pamana lietošanas sekas, jo bērna garastāvokļa maiņas, nogurumu, agresiju var izskaidrot arī ar pubertātes vecumu. Ja bērns ir gatavs zagt, slēpt un melot, lai tikai varētu piepildīt savu vajadzību, tas nozīmē, viņam jau ir atkarība.
Datoratkarības simptomi ir sekojoši:
psiholoģiskie
- labsajūta vai pat eiforija, tiekot pie datora;
- nespēja pārtraukt iesāktās darbības;
- ģimenes un draugu aizmiršana;
- melo par laiku, ko pavada pie datora;
- tukšuma, nemiera un nomāktības sajūta, ja netiek pie datora;
- depresija, trauksme, panikas lēkmes, fobijas,
- aizdomīgums;
- grūtības koncentrēties;
- traucējumi kontrolēti izpaust dusmas – vai nu tās neizpauž, vai kļūst agresīvi;
- nespēja priecāties;
fiziskie
- sausas acis;
- migrēnas tipa galvassāpes;
- sāpes mugurā, plaukstas locītavā;
- miega traucējumi;
- ignorē personīgo higiēnu;
- neregulāri ēd;
- elpošanas problēmas;
- aizcietējumi;
sociālie:
- patvaļīgi skolas kavējumi;
- dīvaina, izmainīta uzvedība;
- pasliktinās sekmes skolā;
- tiek pārtrauktas vai mazinās agrāk svarīgas nodarbības vai atpūtas aktivitātes;
- motivācijas trūkums, nolaidība;
- nesaskaņas ar vecākiem, ātra aizkaitinātība;
- daudz biežāk strīdas ar vienaudžiem un skolotājiem;
- ir naidīgāk noskaņoti pret apkārtējiem.
Interneta atkarības cēloņi:
- = iespēja iegūt dažādas iedomātas identitātes;
- = iespēja iegūt plašu virtuālo draugu loku un nepieciešamība to pastāvīgi paplašināt;
- = Interneta vidē nepastāv reglamentēta kārtība un sabiedriskās normas;
- = iespēja spēlēt azarta un grupu spēles (piem.: Star Craft, Unreal, Quake, Doom), piedalīties konkursos un izsolēs, veikt pirkumus…
- = dažādas informācijas pieejamība (Web-serfings);
- = iespēja iegūt vidi, kurā anonīmi paust savas dažādās tieksmes, psihopatoloģijas un noslieces.
Speciālistu ieteikumi:
- = Var divas nedēļas izslēgt datoru no aprites, lai novērtētu, vai bērns spēj iztikt bez tā. Tad varēs izdarīt pirmos secinājumus: kas notiek, ja pēkšņi nav tā, kas aizņēmis dzīves lielāko daļu? Taču pāreja jeb pierašana pie jaunā ir smaga, tāpēc uzreiz ir jāpiedāvā alternatīva datoram. Galvenais saprast , kas nepieciešams konkrētai personībai. Aizpildiet bērna laiku ar citām interesantām, labām lietām, kur bērns var gūt pozitīvas emocijas gan no pašām nodarbēm, gan no iespējas būt kopā ar vecākiem vai draugiem.
- = Nepieciešama vecāku un bērna emocionālā tuvība. Pats galvenais - emocionāli tuvo attiecību pieredze, tā ir pamata drošība. Bērnam jārod saprašana, ka emocionālās tuvības objekts nav tikai dators, bet piepildījumu iespējams rast, satiekoties ar tuviem cilvēkiem, draugiem; grāmatās, radošās aktivitātēs, rūpējoties par dzīvniekiem, ejot dabā. Vai atceraties, kādas bija multiplikācijas filmas pirms vairākiem gadu desmitiem – mīlīgi zvēriņi, mierīgas darbības. Tagad tēli ar asām kontūrām, lielām mutēm, mistiski. Rīkojas strauji, dinamiski, transformējas, cits citu apēd… Šādas filmas rada personības, kurām nav emocionālās tuvības pieredzes.
= Esiet bērnam blakus gan grūtībās, gan neveiksmēs, nepārmetiet viņam, palīdziet tikt ar tām galā, uzmundriniet – lai ar saviem sarūgtinājumiem un drūmajām domām viņš nāk pie jums, nevis iet virtuālajā vidē. Ja bērns nedabū emocionālo tuvību, neuzzina, kas īsti viņam vajadzīgs, vēlāk aizpilda šo tukšumu, sēžot pie datora.
- = Ja Jūsu bērns nekad negrib pavadīt laiku kopā ar Jums – tātad viņš jau ir zaudējis ticību, ka ar Jums kopā viņš varētu justies labi. Un tam nav nekāda sakara ar Jūsu aizņemtību: bērniem pat vairāk par reālo laiku, ko pavada kopā ar vecākiem, ir vajadzīga apziņa un ticība, ka tad, kad bērnam tas būs vajadzīgs, tad vecāki būs kopā ar viņu – un tie ir varbūt tikai atsevišķi brīži, bet bērnam nozīmīgi brīži!
= Ja bērns ir iekritis jaunās virtuālās pasaules iespēju iepazīšanas azartā, tad nepārmetiet viņam to, bet gan ar interesi ļaujiet viņam izstāstīt, ko jaunu viņš ir apguvis – bet noteikti noorganizējiet arī kādas reālas aktivitātes, kuras bērns varētu tikpat aizraujoši iepazīt.
- = Vienojieties ar bērnu par laika limitu, ko viņš pavada pie datora. Sekojiet tā izpildei. Īpaši būtiski tas ir pusaudžiem. Tā ir šī vecuma krīze: vajadzīgi tuvi cilvēki, kas liek robežas, lai varētu tās lauzt. Vecākiem nevajadzētu būt personiski ievainotiem, ka lauž viņu uzliktās robežas, bet mērķtiecīgi turpināt tās likt.
- = Pārliecinieties, ka spēļu saturs nav vardarbīgs. Pārrunājiet to, ka spēles aizrautība var kļūt nekontrolējama.
- = Nenovietojiet datoru bērnu istabā. Tas ved pie nekontrolētas datora izmantošanas (laika un nodarbības ziņā).
- = Lai samazinātu elektromagnētiskā izstarojuma daudzumu, ieteicams datoru likt uz galda, kura platums ir lielāks par 60 cm.
- = Ieteicams izmantot jaunākas paaudzes monitorus, jo tie ir saudzīgāki acīm. Neizmantojiet vecus monitorus, pat ja tos Jums kāds ir uzdāvinājis!
- = Neradiet bērnam attieksmi pret datoru kā pret kādu lielu vērtību. Laiks pie datora nedrīkst kļūt par kāda cita paveikta darba balvu.
= Neļaut bērniem spēlēt visbīstamāko bērna psihei datorspēli WoW (World of Warcraft), kura ir pielīdzināma kokaina lietošanai un paātrina datorspēļu atkarības veidošanu.
Plašāka informācija:
www.sargi-sevi.lv (> Atkarības > Datoratkarība)
www.narcomania.lv (> Profilakse. Atkarība)
www.ceop.gov.uk
ADVENTA LAIKA PĀRDOMAS
Gadās taču tā, ka cilvēks nejūt ne mazāko vēlēšanos no rīta celties ar lūgšanu un uzsākt dienu ar Bībeles lasīšanu? Vai arī – ka labais un nepieciešamais nāk ar lielām gŗūtībām un piespiešanos?
Tādos gadījumos vaino ģenētiku (pūču-cīruļu pretstatījums), ierasto kārtību (man nav laika, jāskrien uz darbu), pasauli ap mums (nu kuŗš mūsdienīgs cilvēks sāk rītu ar Bībeles lasīšanu?), visbeidzot – vispārējo grēcīgo cilvēka dabu (grēks sēž man iekšā un neļauj lasīt Bībeli) – un visu pārējo, kas parādās tuvumā.
Jā, kristieti ikdienā piemeklē grēka uzbrukumi, pret kuŗiem jācīnās. Bet vai viss ir tik vienkārši?
Vai esat pamanījuši, ka visparastākās dzīves visparastākajā ikdienā bieži sastopamas šādas parādības:
a. ir jāpiepūlas, lai pagatavotu normālu un veselīgu ēdienu, kamēr ātri pagatavojamie ēdieni izskatās, smaržo, garšo daudz labāk (un tos var pagatavot pāris minūtēs);
b. sakarīgās grāmatas prasa prāta piepūli, bet lielākā daļa izklaides filmu – nē;
c. lūgšanas un Bībeles lasīšana aizņem laiku, bet ‘draugiem.lv’, sporta pārraides un seriāli – nemaz;
d. lai kaut ko sportā sasniegtu, nemitīgi jātrenējas;
e. gadiem ilgi jāmācās, lai būtu iespējams īstenot dzīves sapņus.
Sanāk tā – lai nonāktu pie prieka un sasniegumiem, ir jācīnās un jāsāp, bet nevajadzīgais, liekais un destruktīvais ir tepat ap stūri un pie rokas. Kāpēc tā?
Varbūt tāpēc, ka Dievs runā cilvēka dzīvē un ar šādu dzīves kārtību mēģina parādīt, ka tie, kuri iztur līdz galam (Ebrejiem 10: 32 -35 [Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu, gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem. Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta. Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga!] un Atklāsmes 2:10b [Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.]) arī ieies Dieva valstībā? Dievs nemitīgi atgādina, ka mūsu dzīve ir ceļojums ar tā priekiem un briesmām, līdz nonāksim drošā patvērumā.
Kad mūsu dzīvē ienāk cīņa un gŗūtības, tas ir Dieva ielūgums, uzaicinājums sekot Jēzus pēdās – ‘kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai‘ (Ebr, 12:2). Mūsu krusts ir Jēzus krusta ēna, mūsu cīņa – iespēja piedzīvot un saprast to, kā Jēzum gāja, ar visas pasaules grēkiem cīnoties.
Un apziņa, ka neesam vieni, ka katrā brīdī drīkstam sacīt Jēzum – ‘lūdzu, nāc man palīgā, es viens nespēju’, ir kā klints, kur patverties, kad pasaulei, šķiet, izkritis dibens. Katrā izvēlē, ko mēs izdarām – iet gŗūto vai vieglo ceļu, ciest sāpes vai izvairīties no atbildības, būt godīgam vai krāpties – ir klāt arī tā krusta ēna, atgādinājums un norādījums uz Jēzu – upuri, Jēzu – glābēju, Jēzu – ceļabiedru.
Tā mums ir dota iespēja savā ikdienā piedzīvot Jēzu arī pašās vienkāršākajās lietās.
(No sv.Trīsvienības ev.-lut.draudzes mājas lapas)
VAI ATCERIES?
Viena cilvēka pārdomas:
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam
nodzīvojuši līdz šai dienai. :)
Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija
drošības jostu vai gaisa spilvenu.
Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu.
Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm,
durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet.
Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no
izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka
aizmirsām par bremzēm.
Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos
krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija.
Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu!
Grūti iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus,
un neviens nevienu nesūdzēja tiesā.
Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens
nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies.
No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris.
Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta,
mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni,
jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien
gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai
vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes!
Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām
ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem.
Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā,
bet ne visi tika pieņemti komandā.
Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?!
Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt,
tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis.
Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,
atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties.
Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami.
Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam
laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām,
mobilajiem, zvaigžņu fabriku…
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc,
ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona
zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un
ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es.
KRĪZE, JESAJAS GRĀMATA UN TAISNĪGUMS
Jesajas grāmatas 45: 5-7 lasām:
Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena; bez Manis neviena Dieva nav. Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepazini, lai atzītu no saules lēkta līdz saules rietam, ka bez Manis cita nav neviena. Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena! Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību (mieru), bet arī ļaunu (nelaimi); Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!
Tas Kungs, Jahve, vienīgais Dievs, apsola savai tautai divas lietas – svētību (ja tauta sekos Viņam un klausīs Viņa balsi) un kaudzēm dažādu nelaimju (ja viņi to nedarīs, meklēs citus dievus vai kļūs iedomīgi). Tādus apsolījumus var atrast viscaur Vecajā derībā – no 2. Mozus grāmatas sākot.
Pasaulē mums apkārt ir daudz tādu, ko Jesaja sauc par bērniem, kas negrib dzirdēt par Jahves baušļiem un likumiem (Jes. 30: 9-14), to, kas slepeni slēdz līgumus un runā aiz muguras, to, kas savām rokām izgatavo sev elku tēlus un tos pielūdz (Jes. 44: 14-17); to, kas meklē apslēptās zināšanas un noliedz Dieva atklātos vārdus (Jes. 45:19). Viņiem blakus dzīvo arī tie, kas bīstas Dievu un Viņu klausa – cik nu šai juku pasaulē cilvēks to var izdarīt.
Dievs saviem bērniem dod fantastisku iespēju piedzīvot savu žēlastību un taisnīgumu, pasargādams no ļaunuma un sakārtodams pasauli viņiem apkārt. Viņš apbruņo savus bērnus, savus sekotājus, savus mīļos – dodams tiem pats sevi (Jes. 33: 5-6; 21-22), pasargādams viņus briesmās, piešķirdams zināšanas par sevi un pasauli savā grāmatā (Jes. 34: 16) un atklādams viņiem visu nepieciešamo ar savu Gudrības garu (Jes. 61). Viņš savus ļaudis dara arī par vēstnešiem pasaulē – tāpēc Viņš tos ir apbruņojis un pasargājis.
Cilvēka dabā ir prasīt pierādījumus daudz un dažādām lietām, jo cilvēka dabā ir arī būt negodīgam un neuzticamam – tādas ir laba un ļauna atzīšanas laicīgās sekas. Dievs vienkārši izmanto grēka sekas, lai celtu savu valstību – Viņš ņem cilvēkus un dara par uzskates līdzekļiem citiem cilvēkiem, lai tie, kas skauž un salīdzina, varētu padomāt – kāpēc viņam iet tā, bet man nē? Un atbilde uz šo jautājumu ir – tāpēc, ka viņš paklausa Dievam, bet es nē. Tā Dievs cilvēkam dod iespēju atgriezties pie sevis un tikt pasargātam nelaimē.
Bet pirms kāds var tikt Dieva pasargāts un kļūt Dieva īpašums, un iegūt Dievu par mantojumu (Ps. 16), viņam jātic Dieva pastāvēšanai. Kamēr cilvēks Dievu neredz, tikmēr Dievs nevar viņam neko parādīt no savas gudrības un spēka, un mīlestības. Tāpēc Dievs ļauj notikt krīzēm un nelaimēm, tāpēc viņš atstāj ļaunumu pasaulē – lai kurlie dzirdētu, aklie redzētu un nocietinātie atgrieztos pie Viņa.
Tāpēc, krīzi redzēdami, vispirms jautāsim sev – vai es (vārds, uzvārds) esmu bijis Dievam paklausīgs? Vai esmu Viņu licis pirmajā vietā, pirms visām tām lietām, kas man vienmēr šķiet svarīgākas par lūgšanu, Dieva Vārdu, sakramentiem, draudzes kopību, palīdzību tiem, kam pietrūkst un kam es varētu palīdzēt? Vai esmu bijis taisnīgs un godīgs, patiess un bez viltus – pret saviem līdzcilvēkiem, pret sevi un pret Dievu?
Uzjautājuši sev šādus uzvedinošos jautājumus, paskatīsimies pasaulē ap mums. Varbūt tajā ir kas, ko var praktiski darīt, lai mūsu līdzcilvēki ieraudzītu Dieva gaismu (Jes. 58)?
Krīze mūsu valstī ir ienākusi kā Dieva atgādinājums par Viņa esamību. Tā salauž lepnos un pazemina augstos, tā uzdod neērtus jautājumus par pingvīniem un naudas izlietošanu, par amatiem un godīgumu, par personīgu atbildību un personīgu iesaistīšanos pasaules sakārtošanā. Kristietim tā ir iespēja piedzīvot Dieva klātbūtni līdz šim neredzētā veidā un vēlreiz apliecināt pasaulei – NAV CITA DIEVA.
(24.03.2009, no Sv.Trīsvienības baznīcas mājas lapas)
“KĀ IZAUDZINĀT HULIGĀNU”
