Intervija ar Ievu Samausku
Krājumi:
„Starp diviem sirdspukstiem”, „Arka”, 2004.
„Kā uzburt sniegu”, „liels un mazs”, 2006.
„Betijas sarunas jeb kā es piedzimu”, „Zvaigzne ABC”, 2007.
„Eņģelītis”, „Zvaigzne ABC”, 2008.)
Kā sākāt rakstīt? No cik gadu vecuma?
Kad biju maza, man patika rakstīt un zīmēt, kā arī labi padevās vieglatlētikas disciplīnas – skriešana un tāllēkšana. Tomēr beigās paliku pie rakstīšanas. Jo laikam patika visvairāk. Kaut nebija jau tā, ka es nolēmu: kļūšu rakstniece! Galīgi nē. Vienkārši rakstīju rakstiņus avīzei „Pionieris” un žurnālam „Draugs”, kādi tajā laikā iznāca, taisīju skolas un klases sienas avīzi un, protams, protams, man patika rakstīt sacerējumus. Bet, beidzot vidusskolu, izvēlējos kļūt par žurnālisti. Galīgi nezinot, ko viņi dara, vairāk tikai tāpēc, ka arī raksta. Un strādāju šajā profesijā visai ilgi. Jā, bet atceros, ka bērnībā man ļoti patika lasīt grāmatas, un tās lasot es savā bērna prātā pavisam naivi un bērnišķīgi domāju: man arī tā patiktu – šitā rakstīt grāmatas! Bet pat nedomāju, ka tas kādreiz arī piepildīsies…
Jūs esat strādājusi žurnālā „IEVA”. Kāpēc pametāt šo darbu žurnālā un kur tagad strādājat?
2007. gada rudenī būtu palikuši desmit gadi, kopš šajā žurnālā strādāju. Bet, nesagaidījusi apaļo jubileju, jau pavasarī es no tā aizgāju. Un tikai viena iemesla dēļ – lai varētu rakstīt grāmatas. Tas tiešām bija tāds brīdis, kad jutu, ka par to ir jāizšķiras. It kā jau tajā laikā bija iznākušas divas grāmatas un rakstīju trešo. Bet sapratu, ka arī Dievs no manis pašas labprāt uzzinātu, ko tad es īsti vēlos – mēģināt kā līdz šim savienot strādāšanu žurnālā ar šo grāmatu rakstīšanu, vai arī – izvēlēties to darīt, ja tā var teikt, profesionāli. Un arī visu sevi tad veltīt šim aicinājumam. Jo tā es to tajā brīdī sajutu. Bija tik grūti gan strādāt iknedēļas sieviešu žurnālā, piedalīties regulārās plānošanās, piedāvāt savas tēmas, intervijas un termiņā tās nodot, gan vienlaikus mēģināt atrast laiku kam citam. Jo Dievs jau bija licis sirdī vairākas idejas, vairāki darbi bija aizsākti, zināju, ko vēl vēlētos uzrakstīt. Likās, ka šīs izvēles dēļ tieku rauta uz pusēm. Bija pat tā, ka braucu uz redakciju un tajā pašā laikā trolejbusā steidzu rakstīt tobrīd iesākto grāmatu „Betijas sarunas jeb kā es piedzimu.” Jo, kad tā ideja tevī deg, tev arī gribas viņai ļauties un atdot sevi. Jo Dievs ir avots, kurš dod, tu vai nu atsaucies un saņem, vai nedari to. …Lūdzu par šo situāciju un beigās jau mierīgu sirdi pieņēmu lēmumu aiziet no „pastāvīgiem ienākumiem” un nodot sevi tikai šim aicinājumam. Un – ne brīdi neesmu nožēlojusi.
Pēc informācijas internetā uzzinājām, ka dzeju esat sākusi rakstīt pēc bērniņa piedzimšanas. Kā tas notika?
Savu pirmo dzejoli uzrakstīju laikam pirmajā klasē, un tas man pašai bija negaidīti. Pa retam tos uzrakstīju, bet atsāku rakstīt savos 25 gados, un tajā pašā gadā ar šiem nule tapušajiem dzejoļiem piedalījos Rakstnieku Savienības rīkotajā Jauno autoru seminārā. Tajā pieredzējuši dzejnieki dod savu vērtējumu jaunajiem autoriem un tad jaunais censonis saprot, vai vēlas to turpināt vai varbūt nē. Mani vērtēja Māra Zālīte, Egils Zirnis un Inta Čaklā. Un viņu vērtējums bija tiešām pozitīvs. Bija visa zaļā gaisma, lai iesākto turpinātu. Bet es – gluži otrādi – beidzu to darīt. Man bija trīs „nē”, ko, likās, nemūžam nedarīšu: nedzīvošu Rīgā (jo man nepatika Rīga), nestrādāšu Preses namā (jo man nepatika tā milzīgā, neglītā ēka) un, visbeidzot, nerakstīšu dzejoļus. Jo likās, ka es tam neesmu gatava, ka tas nav domāts man. Viens no mīļākajiem dzejniekiem tolaik bija Egils Plaudis, kurš sirga ar šizofrēniju. Lūk, un tad man likās, ka rakstīt dzeju – tas ir būt mazliet trakam. Bet to nu es nevēlējos… Vajadzēja paiet vēl vairākiem gadiem, lai pēc jau Jūsu pieminētās meitas piedzimšanas, viņai vēl pavisam mazai esot, tas atsāktos no jauna… Atceros, kā pastaigājos ar ratiņiem pa Lapu ielu un uzrakstītu savu pirmo dzejoli bērniem. Par zīlēm, kas krīt kā mīļās un ir labas draudznes… kam? Ozolam! Un tā nāca dzejoli pēc dzejoļa, līdz radās grāmata „Kā uzburt sniegu”. Starp citu, arī abi pārējie „nē” piepildījās…
Vai Jūsu ģimenē vēl kāds raksta?
Jā, Krista Betija mācās rakstīt teikumus 1. klases solāJ . Bet, ja nopietni, vēl ar rakstīšanu, tikai citādā veidā, nodarbojas mans vīrs Marats. Viņš visu savu apzinīgo mūžu strādājis reklāmas jomā un arī viņa pirmā dziesma radās, ierakstot reklāmas džinglu kopā ar Niku Matvejevu. Pēc tā Niks teica: “Mums tik labi sanāca, varbūt pamēģināsim pa īstam?” Marats raksta vairāk „uz notīm” un nu jau iznākuši aptuveni desmit diski ar Nika mūziku. Jauns ampluā ir libreti. Divi tapuši bērnu teātrim „Rībēja Mute”: „Kraukšķītis” pēc M. Stārastes darba un „Pifa piedzīvojumi”, kā arī pēdējais lielākais darbs rakstīts Nacionālajam teātrim – librets Ziemassvētku koncerta pirmajai daļai pēc K. Skalbes darba motīviem. Šobrīd top kaut kas jauns un nu jau ne vairs pēc citu, bet saviem motīviem. Katrā ziņā tas ir liels ieguvums un pluss, ka otrs tevi sapro, ka vari uzticēt viņam savas idejas, dalīties tajās.
Izdevniecība „liels un mazs” laidusi klajā Jūsu grāmatu „Kā uzburt sniegu”. Kā radās dzejoļa krājuma nosaukums? Kāpēc Laimas Eglītes zīmējumi?
Grāmatas nosaukuma atrašana ir veselas sarunas vērta, bet konkrētais nosaukums izvēlēts pēc krājumā ievietotā dzejoļa virsraksta. To jau jūt, kurš dzejolis varētu manifestēt visu krājumu. Bet ar mākslinieci Laimu Eglīti satikos nejauši. Viņu ieteica Inese Zandare, manu dzejoļu krustmāte un izdevniecības „liels un mazs” redaktore. Nevīlos. Liekas, viņas zīmējumi ir brīnišķīgi.
No šī krājuma tika izveidots dzejas iestudējumu Nacionālajā teātrī, kurš tika iekļauts teātra repertuāra. Kā radās iecere šim projektam?
Pateicoties Ineses Zanderes iniciatīvai, grāmata piedzīvoja brīnišķīgus atvēršanas svētkus, kas notika šajā teātrī. Tie tika veidoti kā priekšnesums ar dziesmām un izdevās tik līksms un dzīvespriecīgs, ka tika ieklauts repertuārā. Var teikt, es to saņēmu kā negaidītu, skaistu dāvanu no Dieva. Jo varbūt kādam tas ir mūža sapnis – redzēt, kā aktieri lasa tavus dzejoļus, spēlējas un ampelējas ar tiem, dzied dziesmas ar taviem vārdiem… Man nekas nebija jādara, lai tas notiku – tikai jāpriecājas un jāpateicas…
Vai top vēl kāda jauna grāmata?
Ai! Ja uzskaitītu visus pabeigtos, gandrīz pabeigtos un iesāktos darbus, jums apniktu klausīties. Šobrīd izdevniecībā „Zvaigzne ABC” atrodas „Princešu grāmata”, ceru, iznāks vēl šogad. Tā ir jau sen gatava, palicis darbs māksliniekiem. Uzrakstīts dzejoļu krājums „Pilsēta no A līdz Z” – par Rīgas ielām, kur galvenais akcents – to dažādie, tik brīnišķīgie un poētiskie nosaukumi… Izdevniecība „Annele” tam meklē līdzfinansējumu. Gatavi vēl divi jauni dzejoļu krājumi, vēl vismaz divas grāmatas bērniem, kā arī darba „Bembijs” dramatizējums un vēl un vēl… Galvenais – kā to visu izdot. Kur dabūt izdevniecības, kas neuztrauktos par palielināto PVN un būtu gatavas, priecīgas izdot? Vai varbūt – kur pašai dabūt šādu naudu, lai to izdarītu? Bet ticu, ka Dievs dos šīs iespējas un paplašinās, nē, ne manas, bet Savas robežas. Ceru iztulkot un izdod savas grāmatas ārpus Latvijas.
Prieks redzēt Jūs mūsu skolā. Jūsu meitiņa mācās 1. klasē. Kāpēc izvēlējāties mūsu skolu?
Tas arī bija ceļš, līdzīgi, kā es izšķīros par rakstīšanu. Var teikt, Dievs mūs brīnišķā veidā uz to aizveda. Sākumā padomā bija cita skola, bijām pierakstījušies tur, taču netikām un – ļoti labi. Patiesībā visu šo neziņas laiku arī lūdzām – lai noteik Dieva prāts un meitai ir vislabākā skola, kas viņai var būt. Un ticu, tā nebija nejaušība, kad Lieldienu Krusta gājienā satiku skolotāju Ilzi Zepu, ar kuru bijām nesen iepazinušies. Gan esam luterāņi, bet konfesijai šajā gadījumā nav nozīmes. Man patīk šīs skolas gaisotne vai pareizāk sakot, Gars, kas tajā valda, nelielās klases, iespēja bērniem divas reizes nedēļā piedalīties rīta dievkalpojumos jeb misēs utt.